[Piezīme: Rakstīts kādas trīs dienas, tā kā teksta ritms ievērojami mainās. Kā arī neraksturīgi man vienkārši dokumentēti piedzīvojumi, bez konkrētas, vienojošas domas. Un dažviet smagi haotiski!]
Kādu dienu 2008 gada, liekas, Septembrī, mamma piedāvāja mācīties Nīderlandē. Visdrīzāk, ka, ja tas būtu piedāvāts agrāk, es tam nebūtu tā pieķēries, bet tā kā šajā laikā es biju sevišķi izčakarēts no iekšpuses, tas likās kā glābiņš no visa sāpīgā un es piekritu. Kad visam zūd jēga, aizlaisties prom un restartēt dzīvi, liekas ļoti vilinoši. Tā sākās tīri komiskā gatavošanās braucienam: pieteikšanās skolās, angļu valodas eksāmena rakstīšana un papīru vākšana/veidošana, kur sevišķu prieku man sagādāja no darba savāktā rekomendācijas vēstule, jo uzslavas bija tādas it kā es būtu kosmosā lidojis.
Lai nu kā tuvojoties decembrim tas viss pat vēl īsti nesācies apstājās, jo biju pārliecināts, ka būšu noenkurojis angļu valodas ekša runas daļu un pie labiem rezultātiem netikšu. Un arī senčus par to, acīmredzot, pārliecināju. Līdz ar to gatavošanās braucienam apstājās, bet šeku reku es biju kļūdījies un Janvārī, kādas 2-3 nedēļas pirms plānotās izlidošanas atnāca rezultāti, kuri bija gana labi, lai tiktu, kur vēlos. Taču pa šo laiku visi bija samierinājušies ar to, ka nekur nebraukšu un nonākuši pie secinājuma, ka tā vien būs labāk, jo nav nedz kur īsti palikt, nedz naudas gana, lai varētu droši dzīvot un tā mani mēģināja lēnā garā atrunāt no brauciena. Es spirinājos pretī un nedēļu pirms plānotās Latvijas pamešanas tiku pie lidbiļetes uz Brēmeni, no kuras tālāk vajadzētu braukt uz Nīderlandi.
Pēdējā pirmsizlidošanas nedēļas situācija bija sekojoša: nauda vienam semestrim skolai, vienam mēnesim dzīvošanai bez pārliecības vai tikšu noīrēt dzīvokli/istabu, bez pārliecības vai tikšu pie darba ar ko izdzīvot ilgāk par mēnesi. Neko daudzsološi, bet biju piespiedis sevi riskēt vienalga. Ar šādu apziņu galvā vēl pēdējo reizi savācu savu varzu kopā, lai pa vecam izārdītu Vecrīgu. Ko arī veiksmīgi izdarījām.
Tā pienāk 12h pirms izlidošanas un notiek vēl pēdējā ārkārtas ģimenes apspriede. Viena soma ar pendelēm - ček, biļete - ček, nauda - ček, varbūt tomēr nebrauksi? - ček, pag, ko? Manā priekšā tiek nostādīts acīmredzamais fakts, ka viss plāns ir ekstrēms, lai neteiktu vairāk, bet es sparojos pretī un saku, ka lidošu jebkurā gadījumā kaut vai vienkārši mēnesi dzīvot Vācijā, bet lidošu šakvaitā. Izvēršas pļāpa, idejas pa labi pa kreisi. Man nāk miegs un līdz ar to vēl viena ideja - man ir radi Dānijā, braukšu tur strādāt un tad skatīšos skolu. Šī tad arī tiek noklasificēta par pieņemamu ideju, bet vēl neapstiprinātu. Pēc šī es likos offlainā.
Nākamā rītā ceļos un visi beidzot ir apmierināti, galamērķis tiek apstiprināts kā Kopenhāgena tik nāksies Brēmenē noskaidrot kā uz turieni nokļūt. Tā nu no rīta notiek visa jocīgā apzināšanās, ka es tinos prom no mājām uz diezgan ilgu laiku, kam seko brauciens uz lidostu. Šeit jāatzīmē, ka es līdz šim nebiju lidojis. Well... kad biju mazs pipars, kādus 6 mēnešus vecs, tad lidoju, vismaz tā man stāsta, bet to kaut kā īsti nevaru atcerēties. Un ko nevaru atcerēties nav ar mani noticis.
Lidostā brokastis, atvadīšanās no senčiem, soma rokās, tad cauri apsardzei, kur man atņem vienu gabaliņu no bagāžas, un iekšā lidmašīnā. Ieņemu vietu un gaidu pacelšanos. Dude, ša būs, ša būs. Lēnā garā izgriežamies uz skrejceļa, ieņemam zemo startu un tad kā kittam, iedarbinot pilnu klapi, paliku krēslā. Jūs visi no augšas galīgi smieklīgi izskatījāties. Tikai ausis krita vislaik ciet.
Lidojumā bik Remarku palasīju un sapratu, cik gan es maz grāmatas vispār lasu.
Nolaidies Bremenē, apmaldījos četrās sienās ar lielu uzrakstu EXIT. Beidzot atradis izeju nācās uzmeklēt informācijas kabūzi, kuru atradis galīgi apstulbu par to ar kādu cieņu pret mani tur attiecās. Nodomāju, ka šite špricē kaut kādas prieka zāles or something. Tik saturīga saruna ar nevienu Latvijas tāda paša vai līdzīga amata cilvēku man vēl nav bijusi. Noskaidroju sīkās detaļās ko un kā, un kur un devos uz vilciena staciju. Tur tas pats stāsts - informācijas kabūzis un cilvēki kā appīpējušies - smaida, priecājas, palīdz, pastāsta kā vieglāk, kā ātrāk, kā ērtāk un no kā uzmanīties. Vienkārši tāpat, bez prasīšanas. Dude, siriously.
Tā nu noskaidrojis, ka uz Kopenhāgenu no Brēmenes var tikt caur Hamburgu, metos vilcienā uz turieni, kur veiksmīgi izkāpu pieturu par agru un uzreiz ielecu atpakaļ, jo pietura šķita pārāk maza priekš pilsētas un ar pārāk maza es domāju Rīgas stacijas apmēros. 5 minūtes vēlāk nonācis pareizajā vietā pa taisno pārkāpu nākamajā vilcienā un devos tālāk. Šis vilciens kādu laiku pavizinājās pa kuru laiku es biju atslēdzies un mani pamodināja konduktors, kas teica, ka jākāpj ārā. Es domāju, ka nu i dillēs, būšu aizbliezis garām Kopenhāgenai un tagad atradīšos x viņ zin kur, bet nē vilciens bija uzbraucis uz prāmja. Tā kā ar to es ar dabūju pavizināties kādu nepilnu stundiņu. Pasaldēju nierītes uz klāja, iekodu un devos braukt tālāk ar vilcienu.
Beidzot vakarā Kopenhāgena, kur mani sagaidīja māsīca ar sencīša māsu. Iemeta mani mašīnā un ļoti ātri apskaidroja kas un kā pirms es vispār muti biju atvēris. Protams, ka 90% no visa tā es īsti nesapratu. Tālākais viss notika šaušalīgos ātrumos. Stundu vēlāk man jau rokās bija mēnešbiļete, kas ir kā sapratu gandrīzvai obligāts pasākums. Tad veicis. Tad māsīcas mājas, glāze rokās un mans pienākums stāstīt vai es esmu traks šitā rīkojoties. Es apstāstīju savu situāciju un kā primārais izvirzījās mans darba meklēšanas stāvoklis.
Vēlāk vakarā izskanēja piedāvājums aizlaist uz bāru, ko arī pieņēmu. Nonākuši tur izrādās, ka māsīcai pazīstams restorāna īpašnieks tur sēž, kam ātri vien tiek jautāts par darbu. Un tadā, viņam tieši uz mēnesi nepieciešams darbinieks. Biški pasēžam un es saprotu, ka lūstu nost un tiek nolemts doties atpakaļ, BET un tas ir liels "bet" ar potenciālu darba iespēju kabatā. Tālāk seko gulta un offlains.
Māsīcai brīvdiena tā kā var ķerties pie Kopenhāgenas izrādīšanas. No piedāvātajiem apskates objekties diezgan spēcīgi mani pieķēra Kristiānija, kas tad arī bija pirmā pietura. Un lai šo vietu saprastu ir jāiedomājas postapokaliptiska pasaule ar saviem likumiem, kas i ne tuvu nav līdzīgi pārējās pasaules likumiem. Norobežota pilsētas daļa, kurai visas sienas ar graffiti, pa vidu bērnu spēļu laukums, visapkārt tirgo un pīpē zāli, veči pie degošām mucām silda rokas, no pašveidotiem stendiem skan mūzika, viss notiek bez stresa, cilvēki dzīvo kur pagadās - teltīs, kastēs, laivu karkasos, uz vietas tiek veidoti riteņi un dažādi mākslas darbi - skulptūras, gleznas, bet fotogrāfēt nedrīkst neko. Tas ir jāredz, taču, ieteicams, dienas laikā.
Otrā pietura - dāņu bagātais gals, ciemos pie pakistānietes, kuras vīram pieder virkne restorānu. Tur var redzēt gan absurdas bagātības izpausmes, gan ļoti sirsnīgu sapratni. Jocīgas tās tapetes, bet ne par to stāsts. Stāsts par to, ka varētu šeit uz darbu cerēt, jo šis variants labāks. Un ar vienkārši šokējošu pretīmnākšanu man piedāvā darbu un gandrīzvai atvainojas par to, ka nav labāku pieejamu. Un traģikosmais šajā faktā ir tas, ka maksā labāk nekā manā iepriekšējā darbā Latvijā par skaņu tehniķa darbu Arēnā Rīga.
Pamostos ar bišīt stresu, jo šodien darba pārrunas. Dodos uz nepieciešamo vietu, satieku nepieciešamo personu - viesmīli. "Sveiki, es nāku runāties par darbu." - "Ā, jā, brīdīnāja par tevi - ir brīva vieta." - "Super, kādas iespējas šajā vietā tikt?" - "Kā tev ar rītdienu?" - "Brīvs" - "Apsveicu, tev rītdien pirmā darba diena.". Nu i darba pārrunas.
Ta izvazājos bik pa centru, aizgāju savākties papīrus un bukletus, ko pašķirstīt par potenciālajām skolām. Rezultātā ar kaudzi bukletu padusē dodoties uz mājpusi iegāju narvesenveidīgā iestādijumā iekost vien maizīt un cik gan tā maizīte bija aizkustinoša - pilnīg' asariņa notecēja. Uhh, ka tas čili tur iekšā bija negaidīts pārsteigums. Enīvei, tā nu šokēts par grandiozajām darba pārrunām un apraudājies par ēdienu devos atpakaļ un tālāko dienas daļu nočikājos ar dažādiem ieviešanās sīkumiem.
Ekhm... THE PIRMĀ DARBA DIENA. Nonāku restorānā un jā. Darbs kā jau darbs - dažādas ķēpīgas lietas jādara, doties pielikties var pa zaķi.
Šīs dienas pavadīju iepazīstoties ar pilsētas centru. Ar dažām vietām es pa jaunam iepazinos vairākas reizes, jo nonācu viņās regulāri. Pat negribēdams. Uz ielas iemācījos izvairīties no greenpeace lobētājiem, izstaigājos pa dafiga veikaliem un īpaši acīs kaut kā iekrita dārzeņu veikals, jo Latvijā vismaz es nezinu kur būtu klasiskais iveikals. Pienākot pie biblenes gandrīz nokritu, jo apmēri likās neaptverami. Līdzīgi notikās pie viena lielveikala, kas kā noskaidrojās ir lielākais Skandināvijā.
Šeit ir daudz lietas, kas, ja tā padomā ir tikai un vienīgi normālas, bet, par cik reti sastopamas Latvijā, liekas jocīgas. Piemēram, cilvēki ir laipni - es jūtos vainīgs no tā, ka cilvēki pret mani attiecas kā pret cilvēku. Es pie tā neesmu pieradis. Ja uz ielas noķertam keksam paprasa palīdzību kādas vietas meklēšanā un viņam ir laiks, viņš tevi aizvedīs līdz turienei pat, ja tas galīgi nav viņam pa ceļam un ir pusstundas attālumā. Vienkārši tāpat piedāvāsies aizvest. Tad vēl primārās nepieciešamības lietas ir lētas un ekskluzīvās lietas ir dārgas, transportu sistēma strādā brīnumaini gludi - ar savu mēnešbiļeti varu vizināties ar jebkuru sabiedrisko transportu (metro, autobuss utml.) divu zonu robežās, kas ir atliektiem galiem, lai nokļūtu praktiski visur. Un neesmu gaidījis pieturā ilgāk par 5min, pat nakts stundās. Un vēl dafiga lietu pie kurām jāpierod.
-thekodols
06/02/09