Dažreiz visam zūd jēga. Negribas ne uz ko skatīties un nekam pieskārties. Kā asiņains pārdzīvojums, kam nekādas nozīmes, viss ieslīgst pelēkās krāsās. Sen jau vairs nezinu kas svarīgs un kas nē. Sapņu radītas īslaicīgas apņemšanās kļūst par dzīves mērķiem un agrākie sapņi aizmirstās vai kļūst grūti saprotami. Kādēļ es to sāku, ko centos panākt un ko es pašlaik vispār daru? Aizmirsušies iemesli un cēloņi. Bet es jau neesmu viens tāds. Visi aizmirst un tikai retā apskaidrības brīdī apzinās sava stāvokļa apsurdumu. Viens otru mēs vērtējam pēc deformētām vērtību skalām. Un varbūt, tikai varbūt, brīžos, kad visam, šķiet, zūd jēga, īstenībā tā tiek atkal atrasta.
Un ko es ar to gribu teikt? Kā vienmēr - tikai vēdinu smadzenes, lai ir brīži, kad varu atskatīties un domāt, ka es īstenībā atstāju šeit kaut ko vērtīgu. Ikdienā šķietami nevērtīgais jocīgā paskata ielas mūziķis šādās dienās ir vērtīgāks par drošības sajūtu, ko rada jumts virs galvas. Viņš saprot un viņš nemāk melot sev, lai arī cik nenovērtēts. Viņš tiek sists un izsmiets, jo atšķiras, bet varbūt ir pēdējais cilvēcības paraugs. Nosists ar paša ģitāru. Bet tas nav svarīgi - nodokļus viņš nemaksāja tā kā sabiedrībai nekādu labumu neveica.
-thekodols
31/05/09