Saņemties un sākt darīt ir tik grūti, ja var atlikt. Un atlikt var vienmēr. Pamosties ir grūti, bet kurš gan nevar snaudas pogu piespiest telefona modinātājam, kas bikšu kabatā, zem drēbju kaudzes, 3 metru attālumā no guļvietas, nepilnā sekundē no pirmā toņa atskanēšanas, nemaz neatverot acis? Jā, man arī likās, ka tas ir rets talants. Izrādās, ka nē. Mēs varam izpildīt ļoti sarežģītas lietas, lai izvairītos no pienākumiem.
Katram šeit sava atkarība, kas attur no piepūles. Internets, nenoliedzami, ieņem troņa virsotni ar feisbuku, maispeisu, tviteri, jūtūbu un, protams, vietējo ironiski dēvēto "draugiem" sērgu. Nafig piepūlēties, ja var skatīties kā kaķis spēlē klavieres?
Sekas? Es, piemēram, vēljoprojām nemāku ar pārliecību komatus teikumā salikt. Un visdrīzāk arī nekad nemācēšu, jo latviešu valoda taču ir tīīīk garlaicīga un kurš gan to vispār izmanto? Pašlaik svarīgāk ir paņirgāties par skolotājas jauno anime stila frizūru. Mēs izklaidēsim sevi līdz resniem, dumiem, tizliem dundukiem, kuri diemžēl drīkstēs izteikt savu nenoliedzami nozīmīgo viedokli. Dundukiem vienmēr ir _pareizais_ viedoklis neatkarīgi no tēmas. Kas gan savu pastāvību maina atkarībā no nepieciešamības. Sāpīgākais šeit ir tas, ka tie, kas lieto smadzenes, redz arī pustoņus un tiem pieņemt lēmumu nav tik viegli kā rezultātā masa vinnē ar rezonējušu "dāāāāāāāāāāāāā..." un neatlaidīgas pārbļaušanas spēku.
Produktivitātes atslēga? Iemācīties apstāties un nedarīt neko. Un citas banālas lietas, kas visiem jau sen zināmas: pacietība, izdomāt, ko darīt pirms darīt, pārvarēt slinkumu, bet to visu ir tik grūti darīt, ja tā vietā, lai rakstītu referātu skolai var sēdēt draugos un komentēt cmukās biudītes. Bu4, bu4 sawļ. Taču nav nozīmes vai es to nojaušu, jo katram pie šiem secinājumiem jānonāk pašam.
-thekodols
29/10/09